Ilgtermiņa aktīvs ir jebkurš aktīvs, kuru uzņēmums sagaida vismaz vienu gadu. Šo definīciju var paplašināt, iekļaujot visus aktīvus, kurus paredzēts saglabāt vairāk nekā vienā pārskata periodā. Ilgtermiņa aktīvus parasti klasificē divās apakškategorijās, kuras ir:
Materiālie ilgtermiņa aktīvi. Šajā kategorijā ietilpst tādi aktīvi kā mēbeles un aprīkojums, ražošanas iekārtas, ēkas, transportlīdzekļi un datortehnika.
Nemateriālie ilgtermiņa aktīvi. Šajā kategorijā ietilpst tādi aktīvi kā autortiesības, patenti un licences.
Pēc iegādes ilgtermiņa aktīva izmaksas parasti tiek nolietotas (materiāliem aktīviem) vai amortizētas (nemateriālajiem aktīviem) paredzamā aktīva lietderīgās lietošanas laikā. Tas tiek darīts, lai saskaņotu aktīvu pašreizējo izmantošanu ar no tā gūto ekonomisko labumu. Šo nolietojumu vai amortizāciju var paātrināt, ja sagaidāms, ka aktīvu galvenokārt izmantos agrākajos tā lietderīgās lietošanas periodos, lai gan šādu paātrinājumu var izmantot arī nodokļu maksājumu atlikšanai.
Nemateriālā vērtība tiek uzskatīta arī par ilgtermiņa aktīvu. Nemateriālā vērtība ir atlikusī summa, kas samaksāta par iegādāto uzņēmumu un kuru nevar saistīt ar konkrētiem aktīviem vai saistībām. Nemateriālā vērtība tiek periodiski pārbaudīta, lai pārliecinātos, vai iegādāto uzņēmumu aktīvu un saistību patiesā vērtība joprojām atbilst vai pārsniedz reģistrētās summas, kas saistītas ar iegādi. Ja nē, tiek uzskatīts, ka nemateriālās vērtības bilance ir samazinājusies, un to samazina par vērtības samazināšanās summu.
Uzņēmējdarbības veikšanai, kuras darbībai ir nepieciešams ilgtermiņa aktīvu daudzums, izmaksu struktūrā parasti ir liela daļa nemainīgo izmaksu, tāpēc, lai varētu sākt gūt tīro peļņu, tai jānopelna salīdzinoši daudz bruto peļņas. Tādējādi saprātīgs stratēģiskais mērķis ir atrast veidu, kā vadīt biznesu ar pēc iespējas mazāku ilgtermiņa aktīvu daudzumu, tādējādi samazinot uzņēmējdarbības starpību.
Līdzīgi noteikumi
Ilgtermiņa aktīvs parasti tiek uzskatīts par tādu pašu kā pamatlīdzeklis.
