Izmaksu koeficients ir dividenžu proporcija, ko uzņēmums izmaksā ieguldītājiem attiecībā pret uzrādīto tīro ienākumu. Investori to izmanto, lai novērtētu uzņēmuma spēju maksāt dividendes. Attiecību var izmantot, lai iegūtu šādu informāciju:
Augsts rādītājs norāda, ka uzņēmuma valde būtībā nodod visu peļņu ieguldītājiem, kas norāda, ka, šķiet, nav labāka līdzekļu iekšējā izmantošana. Šī ir spēcīga norāde, ka bizness vairs nedarbojas nevienā izaugsmes tirgū.
Zems rādītājs norāda, ka valde vairāk rūpējas par līdzekļu atkārtotu ieguldīšanu biznesā, pieņemot, ka ieguldītāji tā vietā radīs peļņu, novērtējot savas akcijas tirgū.
Attiecības samazināšanās tendence var norādīt, ka biznesa naudas plūsmas samazinās, tāpēc dividendēm ir pieejams mazāk naudas.
Augošā tendence norāda, ka biznesa naudas plūsmas palielinās, kas uzņēmumam atvieglo vairāk izmaksu atbalstīšanu.
Izmaksas koeficients, kas lielāks par 1: 1, nav ilgtspējīgs, un galu galā tas novedīs pie bīstamas biznesa skaidras naudas rezervju samazināšanās. Vienīgais izņēmums ir gadījumi, kad bezskaidras naudas izdevumi, piemēram, nolietojums un amortizācija, samazina tīros ienākumus zem faktiski radīto naudas plūsmu apjoma.
Izmaksu koeficienta aprēķins ir par vienu akciju izmaksāto dividenžu summas dalīšana ar neto peļņas par akciju summu, kurai ir šāda formula:
Dividendes par akciju ÷ Peļņa uz akciju = izmaksu koeficients
Izmaksas koeficients var būt maldinošs, jo tas salīdzina naudas posteni (izmaksātās dividendes) ar uzkrāšanas bāzes posteni (neto ienākumi). Pilnīgi iespējams, ka uzņēmums var ziņot par augstu neto ienākumu rādītāju bez pietiekamas naudas plūsmas lielu dividenžu sadales atbalstam, tāpēc abu skaitļu attiecības var būt neskaidras.
No ieguldītāja viedokļa attiecībai jābūt vai nu stabilai, vai augšupejošai. Pretējā gadījumā šie ieguldītāji, kas piesaistīti akcijām to iepriekš uzticamo dividenžu dēļ, pārdos savas akcijas, kā rezultātā samazināsies uzņēmuma akciju cena.
