Norakstīšana ir aktīva reģistrētās summas samazinājums. Norakstīšana notiek, apzinoties, ka aktīvu vairs nevar pārvērst naudā, tas vairs nevar izmantot uzņēmējdarbību vai tam nav tirgus vērtības. Piemēram, norakstīšana ir obligāta, ja debitoru parādu nevar iekasēt, kad krājumi ir novecojuši, kad pamatlīdzekli vairs neizmanto vai kad darbinieks pamet uzņēmumu un nav gatavs atdot uzņēmumam par algas avansu.
Parasti norakstīšana tiek veikta, pārvietojot daļu vai visu aktīvu konta atlikumu uz izdevumu kontu. Grāmatvedība var atšķirties atkarībā no iesaistītā aktīva. Piemēram:
- Ja debitoru parādu nevar iekasēt, to parasti kompensē ar uzkrājumiem šaubīgiem kontiem (pretkonts).
- Kad inventārs ir novecojis, to var vai nu tieši iekasēt no pārdoto preču izmaksām, vai arī ieskaitīt novecojušo krājumu rezervē (kontā).
- Ja pamatlīdzeklis vairs netiek izmantots, tas tiek ieskaitīts ar visu saistīto uzkrāto nolietojumu vai uzkrāto amortizāciju, bet atlikušo daļu ieskaita zaudējumu kontā.
- Ja algas avansu nevar iekasēt, tas tiek ieturēts kompensācijas izdevumos.
Ja tiek izmantots uzkrājumu konts (kontā), kredīts tiek piešķirts uzkrājumu kontam. Vēlāk, kad tiek atrasta konkrēta norakstīšana, tā tiek ieskaitīta piemaksu kontā.
Norakstīšana parasti notiek uzreiz, nevis tiek sadalīta vairākos periodos, jo to parasti izraisa viens notikums, kas nekavējoties jāatpazīst.
Norakstīšanas koncepcijas variācija ir norakstīšana, kur daļa no aktīva vērtības tiek ieskaitīta izdevumos, atstājot samazinātu aktīvu grāmatās. Piemēram, norēķinoties ar klientu, iespējams, par 50% samazinās rēķina summu, kuru klients apmaksās. Tas norāda uz pusi no sākotnējā rēķina summas norakstīšanas.
Dažreiz vadība paātrina norakstīšanas un norakstīšanas izmantošanu, lai atzītu izdevumus un tādējādi samazinātu ar nodokli apliekamā ienākuma summu. Ja to noved līdz galējībai, tas var izraisīt krāpnieciskus finanšu pārskatus.
